Print This Post

Kungā mīļotie virsgani,

visgodātie priesteri un diakoni,

Dievu mīlošie inoki un inokiņas, dārgie brāļi un māsas!

No sirds, kas pilna pateicības Dievam, pavēstu jums visiem diženo un pestījošo vēsti:

KRISTUS AUGŠĀMCĒLIES!

Ar šo Pashas sveicienu Baznīca gadu no gada liecina par to vispasaules nozīmes notikumu, kas noticis gandrīz pirms divtūkstoš gadiem. Toreiz agrā rītā mirru nesējas sievas devās uz sava Skolotāja apbedīšanas vietu un ieraudzīja, ka kaps ir tukšs. Kristus dievišķais spēks uzvarēja nāves likumu. Viņš augšāmcēlās, apliecinot visai cilvēcei, ka nāve – tas nav dzīves gals, ka nāve ir pārvarama ar Dieva spēku.

Kristus Augšāmcelšanās, būdama unikāls notikums pasaules vēsturē, pēc Dievišķā nodoma kļuva arī par mūsu personisko augšāmcelšanos. Tieši tādēļ Pestītājs nāca pasaulē, cieta, tika sists krustā un augšāmcēlās no kapa, lai katram būtu iespēja iziet caur augšāmcelšanās pieredzi no mirušajiem, un nevis pārnestā, bet tiešā šī vārda nozīmē. Par to skaidri runā apustulis Pāvils: „Dievs … uzmodinās arī mūs ar Savu spēku” (1 Kor. 6, 14).

Lūk, kādēļ Augšāmcelšanās svētki ir dzīves uzvaras svētki pār nāvi, jo ar Kristus Pestītāja Augšāmcelšanos augšāmcelšanās no mirušajiem dāvāta arī mums visiem. Un lai arī caur kādām zemes dzīves grūtībām mums nāktos iet, lai kādi pārbaudījumi mūs piemeklētu, lai ar kādām briesmām mūs biedētu tie, kuri bez dievišķā spēka cenšas paredzēt nākotni, mūsu pasaules uztverei jābūt mierīgai un līksmai, jo Kristus augšāmcēlies!

Svētajā Krievzemē Pasha bija paši diženākie un gaišākie svētki. Pēdējās desmitgadēs šie svētki atkal atgriezušies daudzās mājās un ģimenēs. Un šodien tos atzīmē arī tur, kur agrāk nav izskanējis Pashas sveiciens: slimnīcās un cietumos, armijā un flotē, un pat kosmosā. Un lai Dievs dod, ka aiz ārējām izmaiņām, kas šodien notiek Krievzemes pareizticīgajās valstīs, notiktu patiesa cilvēku dvēseļu atdzimšana, lai Kristus Augšāmcelšanās prieks piepildītu sirdi ikvienam, lai ar Dievišķās mīlestības gaismu būtu sasildīti ne tikai mūsu piederīgie un tuvinieki, bet arī cilvēki, kuriem liegta iespēja apmeklēt baznīcu, sirmgalvji, slimnieki un vientuļi cilvēki.

Pateicoties Kristus Augšāmcelšanās notikumam, ticīgs cilvēks iegūst iespēju kļūt par no augšas sūtītā spēka līdzdalībnieku, lai dzīvotu pēc Dieva taisnības un likumiem: būt labam un žēlsirdīgam, godīgam un labvēlīgam attiecībās ar cilvēkiem, spējīgam dalīt ar viņiem gan priekus, gan bēdas.

Šī kristīgā attieksme pret tuviniekiem ietver sevī arī rūpes par savu valsti, par savu tautu, savu ģimeni, māju. Vēstot par mūžīgo garīgo vērtību prioritāti, Baznīca arī aicina savus bērnus būt saudzīgiem attiecībā pret laicīgām, bet reālām Dieva radītās pasaules vērtībām: pret mūsu apkārtējo dabu, pret bagātīgo kultūras mantojumu, kuru gadsimtu garumā veidojuši mūsu priekšteči. Būt Pareizticības garīgo dārgumu un tradīciju glabātājiem nozīmē aktīvi pārveidot sevi, savu iekšējo pasauli, kā arī uzturēt mūsu apkārtējās pasaules skaistumu un harmoniju, un no jauna veidot tur, kur to sagrāvusi ļauna cilvēciskā griba.  Tāds ir kristieša aicinājums un atbildība.

Kungs no mums neprasa neiespējamus varoņdarbus. Vēršoties pie ikviena cilvēka dvēseles, Viņš atkal un atkal aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” (Mt. 11, 28-30). Lai sajustu un saprastu, cik laba un viegla šī nasta, kuru mums uzliek Kungs, jāsāk darīt labu gan tuviem, gan tāliem. Šajā mācībā grūti ir tikai pirmie soļi: laikā apstāties un neatbildēt uz rupjību ar rupjību, uz ļaunu ar ļaunu, uz meliem ar meliem, uz nosodījumu ar nosodījumu. Bet pēc tam kaut reizi izjust apmierinājumu no pareizas un godīgas rīcības, kas nes labumu citam cilvēkam – vienalga, vai ģimenē, darbā, draudzē vai vienkārši saskarsmē ar kaimiņiem un paziņām. Šīs apmierinājuma jūtas spējīgas pāraugt priecīgā un optimistiskā gara stāvoklī, ja labie darbi, veikti nevis aiz savtīguma, bet no labas sirds, kļūst par daļu no mūsu dzīves. Tikai tad mēs sajutīsim arī pozitīvas izmaiņas sabiedrības dzīvē, kad apzināsimies nesaraujamās saiknes esību starp mūsu veiktajiem labajiem darbiem un sabiedrības labklājību.

Mūsu rīcības evaņģēliskā motivācija gan personīgajā, gan arī profesionālajā un sabiedriskajā sfērā, spējīga kardināli izmainīt mūs pašus un apkārtējo pasauli.

„Lai Dievs ceļas un Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti!” – gavilējam mēs  šajā gaismu nesošajā naktī. Lai Dievs ceļas mūsu sirdīs un lai izklīst meli, ienaids, ļaunums, strīdi un nesaskaņas mūsu dzīvē.

No sirds sveicu jūs visus, mani dārgie, Svētajos Pashas svētkos. Patiesi Augšāmcēlušā Pestītāja palīdzība un svētība lai pavada ikvienu no mums mūsu turpmākajos darbos par slavu Baznīcai, par labu valstij, kurā mēs dzīvojam, par svētību tuviem un tāliem. Āmen.

MASKAVAS UN VISAS KRIEVZEMES PATRIARHS

Maskava,

Kristus Pasha

2011.gads